Fraternitas Metropolitana, latviešu studentu korporācija, kas dibināta Rīgā, 1924. gada 6. oktobrī, ir tiešs turpinājums Pēterpils latviešu studentu korporācijai Fraternitas Petropolitana, kas dibināta 1896. gada 18. decembrī Pēterpilī.
Devīze: Vienotiem spēkiem par godu, draugu, tēvzemi.
Devīze: Vienotiem spēkiem par godu, draugu, tēvzemi.
Regālijas
Krāsas: zelts - Latvijas saule, violets - latvju tautas ilgas pēc brīvības, zaļš - Latvijas krāšņā daba.
Deķelis: Fraternitas Metropolitana galvas sega ir parasta studentu cepure (deķelis) ar dzeltenu virsmu, kas simbolizē zeltu, un 1 cm platām svītrām violetā un zaļā krāsā gar apakšējo malu. Zeltainā lauka centrā ar zelta auklu izšūta divpadsmitstaru zvaigzne.
Vapenis: Fraternitas Metropolitana vapenis (ģerbonis) sastāv no: ozollapu bruņu segas, vairoga, menzūru ķiveres un vairoga lentes. Vairogs sadalīts trīs daļās: augšējā laukā 12 staru saule zeltā un senču pils violetā ziedā. Apakšējā labā pusē sidraba cirķelis VCFM / Vivat, Crescat, Floreat Fraternitas Metropolitana uz violeta lauka. Apakšējā kreisā laukā, kas ir zaļš, novietota sidraba grāmata ar dibināšanas skaitļiem 1896-1924. Vairoga lentē iegriezta devīze: Vienotiem spēkiem par godu, draugu, tēvzemi.
Cirķelis: Abreviatūra no Vivat, Crescat, Floreat Fraternitas Metropolitana!
Ievērojamākie metropolitāņi
Fraternitas Metropolitana biedru vidū ir bijuši un ir valstsvīri, zinātnieki, ārsti, mūziķi, mācībspēki un sabiedriskie darbinieki.
fil! Pēteris Sniķers (07.12.1875. – 05.12.1944.)
Viens no divpadsmit studentu korporācijas Fraternitas Petropolitana dibinātājiem 1896. gada 17. decembrī Pēterpilī, pirmā prezidija sekretārs un nākamo semestru seniors, Studentu korporācijas Fraternitas Petropolitana darbības atjaunotājs Latvijā 1921. gada 9. septembrī, kā arī Studentu korporācijas Fraternitas Petropolitana pārtapšanas par Fraternitas Metropolitana studentu korporāciju veicinātājs 1924. gada 6. oktobrī Rīgā.
Piedalījies kaujās Austrumprūsijā (1914), Ložmetējkalnā (1916), Latvijas atbrīvošanas kaujās pie Ropažiem, Inčukalna, Nītaures, Siguldas, 2. Latviešu strēlnieku brigādes vecākais kara ārsts, kā arī veicis medicīnas dienesta organizēšanu Ziemassvētku kauju laikā, kara medicīnas organizators Latvijā un Latvijas armijas Kara sanitārās pārvaldes priekšnieks (1919 – 1933), Latvijas armijas atvaļināts ārsts – ģenerālis.
Pēterburgas kara medicīnas akadēmijas absolvents (1901), Jurjevas (Tartu) universitātes privātdocents (1918), Latvijas valsts militārmedicīnas, praktiskās un akadēmiskās dermatoveneroloģijas veidotājs, viens no Latvijas Universitātes dibinātājiem (1919) un LU Medicīnas fakultātes pirmajiem docētājiem (1921), LU Medicīnas fakultātes divu sasaukumu (1933 – 1935 un 1937 – 1939) dekāns un LU dermatoveneroloģijas profesors.
Apbalvots ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeņa II šķiru (1928) un III šķiru (1926), Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi (1923), Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu (1928), Latvijas Sarkanā krusta I šķiras goda zīmi (1932), Lietuvas Gedimina II pakāpes ordeni (1929), Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu (1931), Polijas „Polonia restituta” III šķiras ordeni (1933), Igaunijas sarkanā krusta I un II šķiras goda zīmi (1933), Krievijas armijas Svētā Vladimira IV šķiras ordeni ar šķēpiem, Svētās Annas II šķiras ordeni ar šķēpiem, Svētā Staņislava II šķiras ordeni ar šķēpiem (ar šķēpiem piešķīra apbalvojumus, kas iegūti kaujas laukā) un III šķiras ordeņa kavalieris.
Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem, aktīvs sabiedriskais darbinieks, mākslas vērtību kolekcionārs un mecenāts.
Pagājušā gadsimta 30. gados folklorizēta personība Latvijā un populārās Jāņa Dreslera rīmes personāžs:
Piedalījies kaujās Austrumprūsijā (1914), Ložmetējkalnā (1916), Latvijas atbrīvošanas kaujās pie Ropažiem, Inčukalna, Nītaures, Siguldas, 2. Latviešu strēlnieku brigādes vecākais kara ārsts, kā arī veicis medicīnas dienesta organizēšanu Ziemassvētku kauju laikā, kara medicīnas organizators Latvijā un Latvijas armijas Kara sanitārās pārvaldes priekšnieks (1919 – 1933), Latvijas armijas atvaļināts ārsts – ģenerālis.
Pēterburgas kara medicīnas akadēmijas absolvents (1901), Jurjevas (Tartu) universitātes privātdocents (1918), Latvijas valsts militārmedicīnas, praktiskās un akadēmiskās dermatoveneroloģijas veidotājs, viens no Latvijas Universitātes dibinātājiem (1919) un LU Medicīnas fakultātes pirmajiem docētājiem (1921), LU Medicīnas fakultātes divu sasaukumu (1933 – 1935 un 1937 – 1939) dekāns un LU dermatoveneroloģijas profesors.
Apbalvots ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeņa II šķiru (1928) un III šķiru (1926), Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi (1923), Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu (1928), Latvijas Sarkanā krusta I šķiras goda zīmi (1932), Lietuvas Gedimina II pakāpes ordeni (1929), Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu (1931), Polijas „Polonia restituta” III šķiras ordeni (1933), Igaunijas sarkanā krusta I un II šķiras goda zīmi (1933), Krievijas armijas Svētā Vladimira IV šķiras ordeni ar šķēpiem, Svētās Annas II šķiras ordeni ar šķēpiem, Svētā Staņislava II šķiras ordeni ar šķēpiem (ar šķēpiem piešķīra apbalvojumus, kas iegūti kaujas laukā) un III šķiras ordeņa kavalieris.
Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem, aktīvs sabiedriskais darbinieks, mākslas vērtību kolekcionārs un mecenāts.
Pagājušā gadsimta 30. gados folklorizēta personība Latvijā un populārās Jāņa Dreslera rīmes personāžs:
Tas nav puika, tas nav ziķers,
Ko nav ārstēj's dakters Sniķers,
un klīst leģenda, ka kāds mīlas dēkās izsīkušais jaunietis izmisuma noskaņā teicis:
Šodien jāceļ rūgtais biķers,
Jāapciemo dakters Sniķers.
fil! Pauls Stradiņš (17.01.1896. - 14.08.1958.)
Fil! Paula Stradiņa devīzes:
• Mīlestība ir augstākā medicīna.
• Tikai labs cilvēks var būt labs ārsts.
• Medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla.
• Man jāatstāj pēc sevis klīnika, ķirurgu skola un muzejs.
• Dodot gaismu, sadegu (ALIIS INSERVIENDO CONSUMOR)
Šīs piecas devīzes jeb atziņas atradās izcilā latviešu ārsta - ķirurga, onkologa, medicīnas doktora, medicīnas vēsturnieka, veselības aprūpes organizētāja un zinātnes dzīves vadītāja, Latvijas Universitātes un Rīgas medicīnas institūta profesora, sabiedriskā darbinieka un diža gara cilvēka Paula Stradiņa nerimtīgās darbošanās pamatā, kas bija veltīta Latvijas tautai.
Pauls Stradiņš dzimis 1896. gada 17. janvārī Viesītē. 1914. gadā ar zelta medaļu absolvēja Rīgas Aleksandra ģimnāziju. No 1914. gada līdz 1919. gadam Pauls Stradiņš studēja Kara medicīnas akadēmijā Petrogradā, ko beidza ar izcilību. Petrogradā 1923. gadā aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju un savukārt 1927. gadā Pauls Stradiņš aizstāvēja Latvijas medicīnas doktora disertāciju.
Studiju gados Pēterburgā kļuva par Pēterburgas latviešu studentu korporācijas Fraternitas Petropolitana biedru un uzņemts korporācijā 1914-2, krāsas uzliktas 1915-2. Fraternitas Metropolitana studentu korporācijas F!B! uzņemts 1932. gada 18. decembrī. Krāsu tēvs bija fil! Pēteris Sniķers un fil! Jēkabs Prīmanis.
Pauls Stradiņš savā dzīves laikā ieņēma un pildīja daudzus dažādus amatus un veica daudzus pienākumus, kurus visus nemaz nav iespējams uzskaitīt, bet visskaistāko pieminekli Pauls Stradiņš pats sev uzcēla savas dzīves laikā - tas ir Medicīnas vēstures muzejs, tagad - Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs. Nežēlojot enerģiju, laiku un personiskos līdzekļus, viņš savāca unikālu privātu medicīnas vēstures materiālu kolekciju, uz kuras pamata muzejs tika izveidots. Mūsdienās muzejs ir viens no trim ievērojamākajiem sava profila muzejiem pasaulē.
Strādājot nemitīgā pārslodzē, profesors Pauls Stradiņš pāragri mira 1958. gada 14. augustā Rīgā. Profesors Paula Stradiņa pēdējo atdusas vietu Meža kapos rotā igauņu tēlnieka Antona Starkopfa skulptūra „Gals ir klusums”.
Izrādot pateicību par sasniegto, ieguldīto un izjūtot godu Profesora Paula Stradiņa vārdā nosauktas iestādes - Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Medicīnas vēstures muzejs, Rīgas 2. medicīnas skola, veltīti pieminekļi - Rīgā un Viesītē, piemiņas plāksnes - Viesītē, Rīgā, Jūrmalā, nosauktas ielas - Ventspilī, Jūrmalā, Viesītē un 1996.gadā tika izdota Paulam Stradiņam veltīta pastmarka.
Savukārt, Paula Stradiņa vārds universitātes nosaukumā nav nejaušība. Plašās Stradiņu dzimtas pārstāvjiem ir nozīmīga ietekme uz Latvijas sabiedriskās un akadēmiskās dzīves norisēm gadsimta garumā. Paula Stradiņa - viena no diviem pēc Otrā pasaules kara Latvijā palikušajiem medicīnas profesoriem, Latvijas Valsts Universitātes Medicīnas fakultātes dekāna - operatīvā un izcili profesionālā darbība nodrošināja medicīniskās izglītības vērtību, standartu un kvalitātes pārmantojamību, veidojot tiltu starp pirmskara un pēckara Latvijas izglītību un zinātni, kā arī liekot drošus pamatus Rīgas Medicīnas institūta izveidei un attīstībai. Rīgas Stradiņa universitāte savā nosaukumā nes ne tikai vienas personas, bet dzimtas - Stradiņu - vārdu. Stradiņu dzimtas vērtības, dzīvesziņa un principi, kas mantoti vairākās paaudzēs, ir tas, ko Rīgas Stradiņa universitāte kopj savos studentos.
Stradiņu dzimta, kuras daudzi pēcteči sasnieguši profesionālus panākumus un izpelnījušies ievērību un atzinību gan Latvijā, gan pasaulē, cēlusies no Viesītes Sēlijas pusē. Kā pazīstamākais dzimtas pārstāvis minams Paula Stradiņa dēls Jānis Stradiņš, kurš pazīstams kā ķīmiķis, zinātņu vēsturnieks, profesors, akadēmiķis un Fraternitas Metropolitana filistrs.
Kā norādījis akadēmiķis fil! Jānis Stradiņš, „dzimtai kopīgs ir darbīgums, demokrātiskums, paškritika, augstu mērķu stādīšana, pietiekama inteliģence un intelekts, nacionālās identitātes apzināšanās, kā arī neatkarīgs skats uz lietām”.
Mūsdienās profesors Pauls Stradiņš tiek uzskatīts par visizcilāko latviešu mediķi, bet viņa vārds simbolizē ārsta sūtības un būtības ētisku vispārinājumu, kurš savā dzīves laikā paveicis ļoti daudz medicīnas attīstības labā. Pauls Stradiņš bija izcils sava amata profesionālis, kurš tiek pieminēts vēl šodien.
• Mīlestība ir augstākā medicīna.
• Tikai labs cilvēks var būt labs ārsts.
• Medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla.
• Man jāatstāj pēc sevis klīnika, ķirurgu skola un muzejs.
• Dodot gaismu, sadegu (ALIIS INSERVIENDO CONSUMOR)
Šīs piecas devīzes jeb atziņas atradās izcilā latviešu ārsta - ķirurga, onkologa, medicīnas doktora, medicīnas vēsturnieka, veselības aprūpes organizētāja un zinātnes dzīves vadītāja, Latvijas Universitātes un Rīgas medicīnas institūta profesora, sabiedriskā darbinieka un diža gara cilvēka Paula Stradiņa nerimtīgās darbošanās pamatā, kas bija veltīta Latvijas tautai.
Pauls Stradiņš dzimis 1896. gada 17. janvārī Viesītē. 1914. gadā ar zelta medaļu absolvēja Rīgas Aleksandra ģimnāziju. No 1914. gada līdz 1919. gadam Pauls Stradiņš studēja Kara medicīnas akadēmijā Petrogradā, ko beidza ar izcilību. Petrogradā 1923. gadā aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju un savukārt 1927. gadā Pauls Stradiņš aizstāvēja Latvijas medicīnas doktora disertāciju.
Studiju gados Pēterburgā kļuva par Pēterburgas latviešu studentu korporācijas Fraternitas Petropolitana biedru un uzņemts korporācijā 1914-2, krāsas uzliktas 1915-2. Fraternitas Metropolitana studentu korporācijas F!B! uzņemts 1932. gada 18. decembrī. Krāsu tēvs bija fil! Pēteris Sniķers un fil! Jēkabs Prīmanis.
Pauls Stradiņš savā dzīves laikā ieņēma un pildīja daudzus dažādus amatus un veica daudzus pienākumus, kurus visus nemaz nav iespējams uzskaitīt, bet visskaistāko pieminekli Pauls Stradiņš pats sev uzcēla savas dzīves laikā - tas ir Medicīnas vēstures muzejs, tagad - Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs. Nežēlojot enerģiju, laiku un personiskos līdzekļus, viņš savāca unikālu privātu medicīnas vēstures materiālu kolekciju, uz kuras pamata muzejs tika izveidots. Mūsdienās muzejs ir viens no trim ievērojamākajiem sava profila muzejiem pasaulē.
Strādājot nemitīgā pārslodzē, profesors Pauls Stradiņš pāragri mira 1958. gada 14. augustā Rīgā. Profesors Paula Stradiņa pēdējo atdusas vietu Meža kapos rotā igauņu tēlnieka Antona Starkopfa skulptūra „Gals ir klusums”.
Izrādot pateicību par sasniegto, ieguldīto un izjūtot godu Profesora Paula Stradiņa vārdā nosauktas iestādes - Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Medicīnas vēstures muzejs, Rīgas 2. medicīnas skola, veltīti pieminekļi - Rīgā un Viesītē, piemiņas plāksnes - Viesītē, Rīgā, Jūrmalā, nosauktas ielas - Ventspilī, Jūrmalā, Viesītē un 1996.gadā tika izdota Paulam Stradiņam veltīta pastmarka.
Savukārt, Paula Stradiņa vārds universitātes nosaukumā nav nejaušība. Plašās Stradiņu dzimtas pārstāvjiem ir nozīmīga ietekme uz Latvijas sabiedriskās un akadēmiskās dzīves norisēm gadsimta garumā. Paula Stradiņa - viena no diviem pēc Otrā pasaules kara Latvijā palikušajiem medicīnas profesoriem, Latvijas Valsts Universitātes Medicīnas fakultātes dekāna - operatīvā un izcili profesionālā darbība nodrošināja medicīniskās izglītības vērtību, standartu un kvalitātes pārmantojamību, veidojot tiltu starp pirmskara un pēckara Latvijas izglītību un zinātni, kā arī liekot drošus pamatus Rīgas Medicīnas institūta izveidei un attīstībai. Rīgas Stradiņa universitāte savā nosaukumā nes ne tikai vienas personas, bet dzimtas - Stradiņu - vārdu. Stradiņu dzimtas vērtības, dzīvesziņa un principi, kas mantoti vairākās paaudzēs, ir tas, ko Rīgas Stradiņa universitāte kopj savos studentos.
Stradiņu dzimta, kuras daudzi pēcteči sasnieguši profesionālus panākumus un izpelnījušies ievērību un atzinību gan Latvijā, gan pasaulē, cēlusies no Viesītes Sēlijas pusē. Kā pazīstamākais dzimtas pārstāvis minams Paula Stradiņa dēls Jānis Stradiņš, kurš pazīstams kā ķīmiķis, zinātņu vēsturnieks, profesors, akadēmiķis un Fraternitas Metropolitana filistrs.
Kā norādījis akadēmiķis fil! Jānis Stradiņš, „dzimtai kopīgs ir darbīgums, demokrātiskums, paškritika, augstu mērķu stādīšana, pietiekama inteliģence un intelekts, nacionālās identitātes apzināšanās, kā arī neatkarīgs skats uz lietām”.
Mūsdienās profesors Pauls Stradiņš tiek uzskatīts par visizcilāko latviešu mediķi, bet viņa vārds simbolizē ārsta sūtības un būtības ētisku vispārinājumu, kurš savā dzīves laikā paveicis ļoti daudz medicīnas attīstības labā. Pauls Stradiņš bija izcils sava amata profesionālis, kurš tiek pieminēts vēl šodien.
fil! Jānis Ansbergs (11.02.1911.-28.12.1996.)
Latviešu sabiedrisks darbinieks, komponists, mūziķis, vīru dubultkvarteta „Tēvija” dibinātājs un ilggadējs vadītājs.
Jānis Ansbergs – Latvijas patriots, kas dziesmai veltījis savu mūžu. Pirmās Latvijas pilnmetrāžas mākslas filmā “Zvejnieku dēls” skanēja Jāņa Ansberga aranžētās, vīru dubultkvarteta „Tēvija” dziedātās dziesmas “Pie Dzintara jūras” un “Lašu kundze” kas vēl šodien ir dzīvas, jo dziļi iegājušas tautā un kļuvušas mūsu dzīves un sadzīves neatņemama sastāvdaļa.
Dzimis Rīgā 1911. gada 11. februārī un miris ASV, Bostonā (Weymouth) 1996. gadā 28. decembrī.
Jāņa Ansberga tēvs, arī Jānis, strādāja pie Krišjāņa Barona viņam palīdzot pa pagastiem vākt un pierakstīt tautas dziesmas, vēlāk pats uz savu roku izdeva krājumu ar 107 dziesmām, ko Barontēvs nav redzējis.
Pabeidzis Rīgas pilsētas 1. pamatskolu un pēc tam Rīgas 1. ģimnāziju J.Ansbergs iestājās Latvijas Universitātē Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, 1931. gadā pievienojās korporācijai Fraternitas Metropolitana.
1932.gadā 21 gada vecumā apprecējās ar Elzu Plēsumu, kuru bija saticis un iemīlējis 16 gadu vecumā. Ģimenē piedzima 6 bērni. Rīgā dzima abi vecākie - Gunta 1938.gadā un Jānis 1943. gadā. Bēgļu gaitās trimdā, Vācijā 1946. gadā dzima dvīnīši Viesturs un Imants. Pēc pārcelšanās jau Amerikā piedzima Rita un Ēriks. Varena cilts.
Arī studējot J. Ansbergs savu sirdslietu – mūziku – nepameta un turpināja dziedāt korī un studēt Latvijas Konservatorijā pie Jāzepa Vītola, Ādolfa Skultes, Igora Kalniņa.
Dubultkvarteta „Tēvija” pirmsākumi meklējami 30. gadu sākumā. Ansbergs stāsta: ”Obligāto kara dienestu Latvijas armijā nodienēju 5. Cēsu kājnieku pulkā. Pabeidzu instruktora rotu un virsnieka vietnieka kursus. 1934 . gadā no dienesta pārnācu mājās, pārtrauktās studijas neatjaunoju un meklēju darbu, lai sapelnītu naudu studijām. Laimējās atrast dabu Rīgas telefona kantorī grāmatvedībā, kur strādāja arī Richards Skujiņš, ar ko kopā dibināju vīru dubultkvartetu “Tēvija”. ”
1936. gadā vīru dubultkvartets “Tēvija” tiek oficiāli reģistrēts Sabiedrisko lietu ministrijā. Jānis Ansbergs uzņemas “Tēvijas “ muzikālo vadību jau no sākuma dienas un to vada vairāk kā 60 gadus. „Tēvija” kļūst par ilgmūžīgāko aktīvo ansambli latviešu kultūras vēsturē.
„Tēvija” guva lielu popularitāti Latvijā un apbrauca ar koncertiem visu valsti. Kādu laiku „Tēvija” dziedāja iknedēļu pirmdienas rītā Latvijas radio tautas dziesmu raidījuma pusstundā. Koncertu skaits Latvijas brīvvalsts laikā nepārtraukti pieauga. Vienu gadu februāra mēnesī „Tēvijai” nācās dziedāt publikai 32 reizes – vairāk nekā reizi dienā.
Pāvils Ieviņš stāsta: “Rīgā nav nevienas lielākas koncertzāles, kur „Tēvija” nebūtu dziedājusi, ir Lielajā Ģildē, ir Latvijas Universitātes lielajā aulā, Nacionālās Operas zālē un Melngalvju nama koncertzālē publika sajūsmā ir aplaudējusi ”Tēvijas” dziedoņiem. Pat Latvijas valsts prezidents, Kārlis Ulmanis, pateikdamies par vareni nodziedātu dziesmu, ir spiedis roku katram „Tēvijas” dziedonim un pateicies par skaisto sniegumu.”
Savā pastāvēšanas laikā „Tēvija” Jāņa Ansberga vadībā ir iestudējusi 298 dziesmas, tostarp sešdesmit deviņu latviešu komponistu oriģinālās kompozīcijas, kā arī tautas dziesmas. Dziedātas arī 38 sveštautu komponistu 86 dziesmas. „Tēvijas” koncertu kopskaits tuvojas pieciem simtiem. Tēvija atstājusi mums 6 skaņu plates ar 116 skaistām ierakstītām dziesmām.
“Tēvijas” dziesmotā gaita ir ļoti saistīta ar Jāņa Ansberga dzīves stāstu, jo Jānis Ansbergs bija ne tikai dziesmu aranžētājs un izpildītājs, bet arī komponists. Daudzas tautas dziesmas sabalsojis un aranžējis vīru korim. Atrodami arī Jāņa Ansberga mūsu komponistu Būmaņa un G. Ordelovska dziesmu, kā arī F. Šopēna un F. Šuberta dziesmu pāraranžējumi vīru korim. Starp viņa oriģinālkompozīcijām ir Karoga goda dziesma korporācijai Fraternitas Metropolitana, veltījums Andrejam Eglītim u.c..
Jau 1950. gadā, kad pēc ierašanās no Vācijas ASV Ansbergs apmetas uz dzīvi Bostonā, viņš sameklē dziedoņus un turpina „Tēvijas” darbību. Vienlaicīgi Ansbergs turpina studijas Bentley koledžā Bostonā, kur iegūst maģistra grādu grāmatvedībā. Savā darbavietā Blue Hills Cemetery viņš veica galvenā grāmatveža pienākumus.
Bez „Tēvijas” muzikālās vadības Jānis Ansbergs rosīgi darbojās arī latviešu sabiedriskās dzīvēs veidošanā, būdams Bostonas Trimdas draudzes padomes loceklis un 10 gadus draudzes priekšnieks, 40 gadus draudzes ērģelnieks un Trimdas draudzes labvēļu sabiedrības loceklis ar galveno darbošanos draudzes vasaras nometnē Piesaulē. (Tur arī uzcēla vasaras māju savai lielajai ģimenei.) Nereti Jāni Ansbergu pieaicina par ērģelnieku arī citās, pat amerikāņu draudzēs, par pianistu un pavadītāju dažādos sarīkojumos.
Visu mūžu J. Ansbergs bija aktīvs korporācijā Fraternitas Metropolitana, kā arī Bostonas Korporāciju Kopā, kuras dibināšanā aktīvi piedalījās. No pārējiem Jāņa Ansberga sabiedriskajiem pienākumiem vēl var minēt:
Vēl 1978. gadā Bostonā „Tēvijas” vīri Jāņa Ansberga vadībā gāja 6. Vispārējo dziesmu svētku gājiena priekšgalā. Jānis Ansbergs ar Richardu Skujiņu abi bija ierindā savos 1938. gadā mākslinieka Jēkaba Bīnes zīmētos un Kultūras Fonda dāvātos tautas tērpos. Gods, ko dziedošie vīri bija izpelnījušies savā ilgajā vēsturē...
Jānis Ansbergs 6. Vispārējos dziesmu svētkos Bostonā bija Dziesmu svētku padomes priekšsēdis, koru koncertu vadītājs, jaundarbu koncertu vadītājs un viens no jaundeju uzveduma mūzikas vērtētājiem. Pie tam ar „Tēviju” dziedāja svētku lielkoncertā.
Jānis Ansbergs savu mūžu veiksmīgi, izcili un auglīgi atdeva mūzikai, ģimenei un sabiedrībai. Par to latviešu tauta paliek viņam lielu pateicību parādā.
Autors: Jānis Bībelnieks
Ar atļauju pārpublicēts no Virtuālās enciklopēdijas Latvijas ļaudis
Jānis Ansbergs – Latvijas patriots, kas dziesmai veltījis savu mūžu. Pirmās Latvijas pilnmetrāžas mākslas filmā “Zvejnieku dēls” skanēja Jāņa Ansberga aranžētās, vīru dubultkvarteta „Tēvija” dziedātās dziesmas “Pie Dzintara jūras” un “Lašu kundze” kas vēl šodien ir dzīvas, jo dziļi iegājušas tautā un kļuvušas mūsu dzīves un sadzīves neatņemama sastāvdaļa.
Dzimis Rīgā 1911. gada 11. februārī un miris ASV, Bostonā (Weymouth) 1996. gadā 28. decembrī.
Jāņa Ansberga tēvs, arī Jānis, strādāja pie Krišjāņa Barona viņam palīdzot pa pagastiem vākt un pierakstīt tautas dziesmas, vēlāk pats uz savu roku izdeva krājumu ar 107 dziesmām, ko Barontēvs nav redzējis.
Pabeidzis Rīgas pilsētas 1. pamatskolu un pēc tam Rīgas 1. ģimnāziju J.Ansbergs iestājās Latvijas Universitātē Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, 1931. gadā pievienojās korporācijai Fraternitas Metropolitana.
1932.gadā 21 gada vecumā apprecējās ar Elzu Plēsumu, kuru bija saticis un iemīlējis 16 gadu vecumā. Ģimenē piedzima 6 bērni. Rīgā dzima abi vecākie - Gunta 1938.gadā un Jānis 1943. gadā. Bēgļu gaitās trimdā, Vācijā 1946. gadā dzima dvīnīši Viesturs un Imants. Pēc pārcelšanās jau Amerikā piedzima Rita un Ēriks. Varena cilts.
Arī studējot J. Ansbergs savu sirdslietu – mūziku – nepameta un turpināja dziedāt korī un studēt Latvijas Konservatorijā pie Jāzepa Vītola, Ādolfa Skultes, Igora Kalniņa.
Dubultkvarteta „Tēvija” pirmsākumi meklējami 30. gadu sākumā. Ansbergs stāsta: ”Obligāto kara dienestu Latvijas armijā nodienēju 5. Cēsu kājnieku pulkā. Pabeidzu instruktora rotu un virsnieka vietnieka kursus. 1934 . gadā no dienesta pārnācu mājās, pārtrauktās studijas neatjaunoju un meklēju darbu, lai sapelnītu naudu studijām. Laimējās atrast dabu Rīgas telefona kantorī grāmatvedībā, kur strādāja arī Richards Skujiņš, ar ko kopā dibināju vīru dubultkvartetu “Tēvija”. ”
1936. gadā vīru dubultkvartets “Tēvija” tiek oficiāli reģistrēts Sabiedrisko lietu ministrijā. Jānis Ansbergs uzņemas “Tēvijas “ muzikālo vadību jau no sākuma dienas un to vada vairāk kā 60 gadus. „Tēvija” kļūst par ilgmūžīgāko aktīvo ansambli latviešu kultūras vēsturē.
„Tēvija” guva lielu popularitāti Latvijā un apbrauca ar koncertiem visu valsti. Kādu laiku „Tēvija” dziedāja iknedēļu pirmdienas rītā Latvijas radio tautas dziesmu raidījuma pusstundā. Koncertu skaits Latvijas brīvvalsts laikā nepārtraukti pieauga. Vienu gadu februāra mēnesī „Tēvijai” nācās dziedāt publikai 32 reizes – vairāk nekā reizi dienā.
Pāvils Ieviņš stāsta: “Rīgā nav nevienas lielākas koncertzāles, kur „Tēvija” nebūtu dziedājusi, ir Lielajā Ģildē, ir Latvijas Universitātes lielajā aulā, Nacionālās Operas zālē un Melngalvju nama koncertzālē publika sajūsmā ir aplaudējusi ”Tēvijas” dziedoņiem. Pat Latvijas valsts prezidents, Kārlis Ulmanis, pateikdamies par vareni nodziedātu dziesmu, ir spiedis roku katram „Tēvijas” dziedonim un pateicies par skaisto sniegumu.”
Savā pastāvēšanas laikā „Tēvija” Jāņa Ansberga vadībā ir iestudējusi 298 dziesmas, tostarp sešdesmit deviņu latviešu komponistu oriģinālās kompozīcijas, kā arī tautas dziesmas. Dziedātas arī 38 sveštautu komponistu 86 dziesmas. „Tēvijas” koncertu kopskaits tuvojas pieciem simtiem. Tēvija atstājusi mums 6 skaņu plates ar 116 skaistām ierakstītām dziesmām.
“Tēvijas” dziesmotā gaita ir ļoti saistīta ar Jāņa Ansberga dzīves stāstu, jo Jānis Ansbergs bija ne tikai dziesmu aranžētājs un izpildītājs, bet arī komponists. Daudzas tautas dziesmas sabalsojis un aranžējis vīru korim. Atrodami arī Jāņa Ansberga mūsu komponistu Būmaņa un G. Ordelovska dziesmu, kā arī F. Šopēna un F. Šuberta dziesmu pāraranžējumi vīru korim. Starp viņa oriģinālkompozīcijām ir Karoga goda dziesma korporācijai Fraternitas Metropolitana, veltījums Andrejam Eglītim u.c..
Jau 1950. gadā, kad pēc ierašanās no Vācijas ASV Ansbergs apmetas uz dzīvi Bostonā, viņš sameklē dziedoņus un turpina „Tēvijas” darbību. Vienlaicīgi Ansbergs turpina studijas Bentley koledžā Bostonā, kur iegūst maģistra grādu grāmatvedībā. Savā darbavietā Blue Hills Cemetery viņš veica galvenā grāmatveža pienākumus.
Bez „Tēvijas” muzikālās vadības Jānis Ansbergs rosīgi darbojās arī latviešu sabiedriskās dzīvēs veidošanā, būdams Bostonas Trimdas draudzes padomes loceklis un 10 gadus draudzes priekšnieks, 40 gadus draudzes ērģelnieks un Trimdas draudzes labvēļu sabiedrības loceklis ar galveno darbošanos draudzes vasaras nometnē Piesaulē. (Tur arī uzcēla vasaras māju savai lielajai ģimenei.) Nereti Jāni Ansbergu pieaicina par ērģelnieku arī citās, pat amerikāņu draudzēs, par pianistu un pavadītāju dažādos sarīkojumos.
Visu mūžu J. Ansbergs bija aktīvs korporācijā Fraternitas Metropolitana, kā arī Bostonas Korporāciju Kopā, kuras dibināšanā aktīvi piedalījās. No pārējiem Jāņa Ansberga sabiedriskajiem pienākumiem vēl var minēt:
- Latviešu kredītsabiedrības prezidents,
- Bostonas latviešu pensionāru biedrības ilggadīgs revīzijas komisijas priekšsēdis,
- Bostonas latviešu skolas skolotājs,
- Amerikas latviešu apvienības (ALA) mūža biedrs,
- Bostonas Daugavas Vanagu apvienības biedrs.
Vēl 1978. gadā Bostonā „Tēvijas” vīri Jāņa Ansberga vadībā gāja 6. Vispārējo dziesmu svētku gājiena priekšgalā. Jānis Ansbergs ar Richardu Skujiņu abi bija ierindā savos 1938. gadā mākslinieka Jēkaba Bīnes zīmētos un Kultūras Fonda dāvātos tautas tērpos. Gods, ko dziedošie vīri bija izpelnījušies savā ilgajā vēsturē...
Jānis Ansbergs 6. Vispārējos dziesmu svētkos Bostonā bija Dziesmu svētku padomes priekšsēdis, koru koncertu vadītājs, jaundarbu koncertu vadītājs un viens no jaundeju uzveduma mūzikas vērtētājiem. Pie tam ar „Tēviju” dziedāja svētku lielkoncertā.
Jānis Ansbergs savu mūžu veiksmīgi, izcili un auglīgi atdeva mūzikai, ģimenei un sabiedrībai. Par to latviešu tauta paliek viņam lielu pateicību parādā.
Autors: Jānis Bībelnieks
Ar atļauju pārpublicēts no Virtuālās enciklopēdijas Latvijas ļaudis