2016.gada 3.jūnijā plkst. 15.00 Latvijas Kara muzejs un Latvijas Ķirurgu asociācija aicina piedalīties ārsta profesora, Latvijas armijas virsnieka, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera Jāņa Slaidiņa 100 gadu piemiņas pasākumā, kas notiks Latvijas Kara muzejā.
 
Profesora audzēkņi ārsti-ķirurgi, vēsturnieki un sabiedrisko organizāciju pārstāvji atcerēsies Jāņa Slaidiņa darba un dzīves gaitas neatkarīgās Latvijas laikā, padomju un vācu okupācijas laikā, kā arī internēto baltiešu karavīru traģiku Zviedrijā un represijas pēckara gados. Nezaudējot ticību labajam, Dr. J. Slaidiņš palīdzējis tūkstošiem slimnieku, audzinājis jauno mediķu paaudzi, sarakstījis 99 zinātniskos rakstus, atklājis jaunas metodes medicīnā un balvā saņēmis laimi piedzīvot neatkarīgās Latvijas atjaunošanu.
Pasākumā runās Latvijas Sirds ķirurģijas centra vadītājs profesors Dr. Romāns Lācis, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas 2. nieru transplantācijas nodaļas vadītājs Dr. Jānis Bicāns, Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Jānis Tomaševskis, Nacionālo Bruņoto spēku, Latviešu Virsnieku apvienības un studentu korporācijas Fraternitas Metropolitana pārstāvji. Pasākumā demonstrēs dokumentālus kadrus par latviešu leģionāru izdošanu Padomju Savienībai 1946. gada janvārī. Latvijas Kara muzeja III stāva vestibilā no 3. jūnija būs skatāma izstāde ”Izdotie. Piecu Zviedrijas izdoto latviešu leģionāru likteņi”.

Jānis Slaidiņš dzimis 1916. gadā Jaunpiebalgā. Mācījies Rīgas 14. pamatskolā, vēlāk – Rīgas 2. ģimnāzijā. 1939. gadā beidzis Latvijas Kara skolas virsnieku vietnieku nodaļas kursu. 1939.-1944. g. studējis Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, iegūstot ārsta diplomu. 1944. g. aprīlī mobilizēts Latviešu leģionā, kur kara noslēgumā pildījis 15. artilērijas pulka ārsta pienākumus. 1945. g. maijā internēts Zviedrijā, no kurienes nākamā gada janvārī līdzās citiem 145 baltiešu karavīriem izdots Padomju Savienībai. 1946. g. sācis strādāt Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Ķirurģijas klīnikā, ko vadīja prof. P. Stradiņš. 1969. g. ieguvis medicīnas doktora grādu, strādājis par praktizējošu ķirurgu, viens no pirmajiem Padomju Savienības klīniskajā praksē izmantojis selektīvo nieres angiogrāfiju. Bijis LVU profesors, zinātnisku publikāciju autors un mācību grāmatu līdzautors. 1995. g. apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru.

Sīkāka informācija:
Ieva Kvāle,
28348675,
ieva.kvale[at]karamuzejs.lv

​Varbūt tas gan īsti neattiecas uz tēmu, taču dažus vārdus gribētos sacīt par Juri Ekmani arī kā par konfilistru vēsturiskajā studentu korporācijā Fraternitas Metropolitana (dibināta Sanktpēterburgā 1896. g. un sākotnēji saukusies Fraternitas Petropolitana, kopš 1924. g. – tagadējais nosaukums). Šajā korporācijā savulaik bija darbojies Jura tēvs inž. Arnolds Ekmanis (arī mans tēvs prof. Pauls Stradiņš bija skaitījies tās filistrs). Atjaunojot korporācijas darbību Rīgā Trešās atmodas laikā Jurim reizē ar mani, prof. J. Slaidiņu, doc. K.Ē. Aronu un vairākiem citiem 1990. g. pavasarī (I semestrī) “uzlika krāsas” kā filistriem, un 1991. g. II semestrī kolēģis Juris Ekmanis bija pat korporācijas seniors. Konventos, kas notika Medicīnas vēstures muzejā, draudzīgi tikāmies ar vecajiem pirmskara metropolitāņiem, kuru vidū bija daudzi pazīstami ārsti, arhitekti, inženieri, juristi, ar “jauniesauktajiem frāteriem” (to skaitā – “akadēmiskajā galā” – ar Miervaldi Birzi, Imantu Kokaru, narkologu Dr. Jāni Strazdiņu, doc. Juri Briedi, prof. Olafu Brinkmani, prof. Valdi Kamparu, prof. Jāni Bērziņu (Jūras akadēmija), doc. Kārli Aronu, prof. Egonu Lavendelu, prof. Jāzepu Ločmeli, prof. Alfrēdu Miltiņu, rakstnieku Andreju Miglu u.c.), arī ar filistriem no ārzemēm – L. Reiteru, E. Rasmani, S. Duļevski, J. Vīksniņu, V. Paegli, Ilmāru Dzeni u.c. Uzturējām kontaktus ar neaizmirstamo konstruktoru Dr.h.c. Konstantīnu Poču, kurš kļuva par LZA goda doktoru un goda mecenātu. Juris Ekmanis bija arī korporācijas jubilejas grāmatas “Fraternitas Petropolitana 100” (Rīga, 1997. 106 lpp.) redakcijas kolēģijas sastāvā un šim izdevumam ir devis dažus rakstiņus. Laikam ritot un veco filistru rindām kļūstot retākām, arī mūsu – 1990. gada iesaukuma – filistru saistība ar korporāciju kļūst epizodiskāka, taču saglabāta tā ir.